Leģenda

Leģenda par Latgales Finanšu kompāniju, valdes priekšsēdētāja Aleksandra Grišuļonoka stāstījumā

Sensenos laikos, apmēram pirms 15 gadiem, konsultāciju biroja “Grifs” Rēzeknes birojā ieradās valūtas apmaiņas firmas “Dārta” un tirdzniecības firmas “Gulbis” līdzīpašnieki - ar ideju izveidot Rēzeknes banku. Mums visiem bija vēlēšanās investēt Latgales attīstībā. Mēs bijām patiesi un naivi romantiķi. Pēc īsas sarunas atklājās, ka naudas bankas izveidei nav. Tā vietā mēs nolēmām izveidot bankas biroju. Tomēr drīz vien mainījās Latvijas likumdošana, un neatlika nekas cits kā izveidot akciju sabiedrību, kura sniegtu finanšu pakalpojumus. Par mūsu pirmajiem produktiem bija jākļūst valūtas maiņai un patērētāju kreditēšanai.

Bija nepieciešams uzrakstīt nolikumu, biznesa plānu, savākt pamatkapitālu, izveidot vadības un kontroles orgānus. 1993. gada pavasarī, Rēzeknē, bez skaidras biznesa idejas, bez pieredzes, un bez naudas tas bija samērā grūts uzdevums. Daudz vieglāk palika pēc nosaukuma “Latgales finansu un investīciju kompānija” dzimšanas. Projekts sāka dzīvot, tam noticēja. No vairāku desmitu Rēzeknes iedzīvotāju privātiem ieguldījumiem izdevās izveidot pamatkapitālu 25000 latu apmērā. 1993. gada 8. septembrī firma tika reģistrēta Uzņēmumu reģistrā.

Pirmā likviditātes krīze iestājās jau pēc gada – 1994. gada vasarā. Situāciju glāba tikko parādījušies privatizācijas sertifikāti. Latgales finanšu un investīciju kompānija kļuva par vienu no līderiem tirdzniecībā ar sertifikātiem. Sākām tos ieguldīt dažādu valsts uzņēmumu privatizācijā. 1995. gadā firma ieguva brokeru sabiedrības licenci, un kļuva par Rīgas Fondu biržas un Latvijas Centrālā depozitārija akcionāru. Tā paša gada pavasarī mūsu firma iegādājas konditorejas fabrikas “Narūta” akciju kontrolpaketi. Likās, ka viss ir labi. Bet... sabruka Banka Baltija un līdz ar to – viss Latvijas finanšu tirgus. Un firmā palika tikai viens darbinieks – tās prezidents.

Pēc pirmā šoka bija jāsāk vākt kopā kompānijas aktīvu paliekas. 1995. gada jūlijā es aizbraucu uz “Narūtu”. Satikos ar direktoru un galveno grāmatvedi. Saruna bija apmēram šāda:
- Cik uzņēmumā ir darbinieku un kur pašreiz tie ir? – es jautāju.
- Darbinieku ir apmēram simts, bet viņi visi ir mājās, jo nav ne pasūtījumu, ne naudas, ne darba. – teica direktors.
- Un cik jums ir naudas un kur tā ir? – es painteresējos.
- 12.000 latu depozītā Bankā Baltija. Lūk, konta izraksts. – lepni atbildēja galvenais grāmatvedis.

Tajā brīdī es sapratu, ka par bankrotējušu uzņēmumu man jāsamaksā Latvijas Privatizācijas aģentūrai 150.000 latu, kā arī jāparūpējas par 100 Dagdas iedzīvotāju nodrošināšanu ar darbu, lai viņu ģimenēm būtu nodrošināts vismaz iztikas minimums.

Nācās no finansista pārkvalificēties par krīzes vadītāju, konditoru un pārdošanas speciālistu. Izdevās savākt jaunu domubiedru komandu. Bet sava veida romantika un eksotika pastāvēja pat tajos drūmajos laikos. Mūsu sirdi sildīja līgums ar panākumiem bagāto krievu aktieri Juriju Ņikuļinu. Kad mēs viņam piedāvājām vairākus šokolādes dražē veidus, viņš izvēlējās lazdu riekstus šokolādē un teica: “sūds, bet garšīgi!” Tā mēs sākām ražot “Konfektes no J.Ņikuļina”. Tas gan bija nevis bizness, bet gan pazīšanās laiks ar Krievijas cirka aristokrātu. No komerciālā viedokļa projekts bija neveiksmīgs. Tajā pat laikā par “Narūtu” radās interese “Laimai”. Privatizācijas aģentūra atrada iemeslu, lai lauztu līgumu ar mūsu kompāniju. Mēs tiesājāmies. Zaudējām. “Laima” kļuva par “Narūtas” akciju kontrolpaketes īpašnieku, lai jau pēc diviem gadiem mazo konkurentu likvidētu, bet darbiniekus – atlaistu... Nekā personīga, tikai bizness.

Kad 1997. gada pavasarī finanšu tirgus sāka atdzīvoties, kompānija sāka tirgoties ar akcijām Rīgas fondu biržā un investēt privatizācijas sertifikātus kompāniju akcijās. Visneveiksmīgākā investīcija bija ieguldījums “Ventspils naftas” akcijās. Pēc Krievijas krīzes 1998. gadā kompānija bija spiesta fiksēt zaudējumus 880.000 latu apjomā un aiziet no fondu tirgus.

Kārtējo reizi viss bija jāsāk no sākuma. Mēs atgriezāmies pie patērētāju kreditēšanas un kļuvām par pirmajiem Latvijā, kas nebaidījās finansēt pensionārus. 2005. gadā mums jau bija 20 filiāles un 10 000 klientu.

2007. gadā mēs saīsinājām nosaukumu un kļuvām par Latgales Finanšu kompāniju. Šodien, bez iedzīvotāju patēriņa kredītiem, firma izsniedz arī hipotekāros kredītus zemnieku saimniecībām un finansē mazā biznesa īpašniekus.

Kāda mūsu firma būs pēc 5-10 gadiem? Grūti pateikt. Laiks rādīs. Bet kompānijai piemīt īpašības, kas nepieciešamas izdzīvošanai un izaugsmei. Ir vērtību un principu sistēma, domas oriģinalitāte, sava pieeja biznesam, spēja saskatīt jaunas iespējas un draudus, drosme lēmumu pieņemšanā, secīgums mērķu sasniegšanā, spēja saglabāt darbinieku uzticību pat visgrūtākajos apstākļos.